“Šeit tev nav nekāds kūrorts, būs jāraujas melnās miesās” paziņoja vīramāte. Pēc trim dienām viņa pati bez maksas strādāja pie manis par pakotāju, negribot apēst lieku gaļas gabalu
— Padzīvosi mēnesi laukos, iemācīsies zupas vārīt. — paziņoja vīrs un atstāja mani pie vīramātes mājas. Vīramāte mani sagaidīja ar lāpstu: — Es no tevis to pilsētnieciskumu izdzīšu…
Artūrs izkrāva manu koferi: koši rozā, uz riteņiem, kas šeit izskatījās pēc citplanētiešu kuģa, tieši lipīgajos pavasara dubļos pie vārtiņiem.
— Nu viss, Ance, esam klāt, mamma gaida.
Es piekārtoju savas Gucci saulesbrilles un paskatījos uz māju. Parasta lauku būda, apšūta ar izbalējušiem dēļiem. Sašķiebta veranda, sēta, kas atcerējās vēl Ulmani, un vistas, kas staigāja pa pagalmu ar dzīves saimnieku izteiksmi. Visapkārt valdīja klusums, smaržoja pēc kūts un mitras zemes.
— Artūr, tu nopietni? — es pajautāju, cenšoties ar balto kedu neiekāpt peļķē. — Mēnesi? Šeit?
— Nopietni, zaķīt, tev tas nāks par labu. Tu esi pavisam atrāvusies no realitātes. Manikīrs, smūtiji, kouči, retrīti… Bet šeit ir īstā dzīve. Mamma tev iemācīs zupas vārīt, govi slaukt, dobes ravēt. Kļūsi par normālu sievu, saimniecisku. Citādi esmu noguris ēst veikalā pirktos pelmeņus un klausīties par tavu “resursu stāvokli”.
Viņš pabužināja manu vaigu, ieleca savā krosroverā un deva gāzi grīdā, atstājot mani putekļu un benzīna izplūdes gāzu mākonī.
Uz lieveņa iznāca mana vīramāte, Gaida. Sieviete-tanks, sieviete-krams. Vecā flaneļa halātā, gumijas kalošās un ar sejas izteiksmi, kas solīja man personīgo elli.
— Nu, sveika, pilsētas dāmiņa, — viņa teica sasveicināšanās vietā, noslaukot rokas priekšautā. — Atbrauci? Nu, nāc iekšā, pilis mums nav karaliskas, “vai-faju” nav, džakuzi arī nē. Toties darba — jūra, Artūrs teica, ka tu esi pārāk pilsētnieciska. Nekas, manos dārzos neizlaidīsies.
Es nopūtos, tas bija izaicinājums.
Menedžments pret lāpstu: “Ārpakalpojums”
Es plaši un profesionāli pasmaidīju — ar smaidu, ar kādu sagaidīju sarežģītus klientus, kad strādāju par mārketinga direktori lielā uzņēmumā.
— Labdien, Gaida, cik burvīgi! Kāds autentisks eksterjers. Artūrs teica, ka jums šeit ir zema darba efektivitāte? KPI krītas? Ražība zemāka par prognozēto? Nekas, es atbraucu optimizēt procesus.
— Ko? — vīramāte izbolīja acis. — Kādus procesus? Ej pārģērbies, “fifa”. Kartupeļi paši sevi neiestādīs. Re, lāpsta šķūnī.
Iegāju mājā, iekšā smaržoja pēc vecām segām, žāvētiem augiem un ceptiem sīpoliem. Atvēru koferi, izņēmu nevis vecās treniņbikses, uz kurām cerēja vīramāte, bet savu darba planšeti (ar SIM karti, kas ķēra zonu pat bunkurā), plānotāju un “viedās mājas” komplektu, ko nopirku vakar.
— Nu ko, — es teicu savam atspulgam nespodrā spogulī ar plaisu. — Menedžments pret tradīcijām, redzēsim, kurš kuru.
Rīts sākās piecos.
— Celies! — Gaida ar dūri klauvēja pie manas istabas durvīm. — Saule augšā. Kartupeļi gaida.
Es iznācu zīda pidžamā un ar zelta pačiem zem acīm.
— Labrīt, mamma. (Es nolēmu saukt viņu par mammu, tas viņu kaitināja vēl vairāk, es redzēju, kā viņai noraustās acs). Kā gulējāt? Es jums uzliku fitnesa aproci uz rokas, kamēr jūs gulējāt. Jums dziļā miega fāze ir īsa, pie tā ir jāstrādā, jādzer kāda laba tēja pirms miega.
Vīramāte paskatījās uz melno aproci uz savas rokas, mēģināja to noņemt.
Bankas pārstāvji skaidro ko patiesībā nozīmē, kad redzi savā kontā atzīmi ”rezervēta summa”
— Nenoņemiet, tā sūta datus Artūram. Pulss, aktivitāte.
Viņa nospļāvās un iegrūda man rokās smagu, rūsganu lāpstu.
— Te tev desmit simtdaļas aiz mājas. Kamēr neuzraksi kartupeļiem, brokastis nedabūsi.
Es izgāju aizmugures pagalmā, paskatījos uz lauku. Bezgalīgs, melns, mitrs.
Rakt to ar rokām? 21. gadsimtā? Bojāt sevi kartupeļu maisa dēļ, kas veikalā maksā centus?
Tas bija ekonomiski neizdevīgi.
— Labi, mamma, es ķeros pie uzdevuma.
Vīramāte aizgāja uz virtuvi, apmierināta. Viņa domāja, ka es tagad liekšu muguru tajā aramzemē, nolauzīšu nagus un rāpošu pie viņas, lūdzoties mājās. Es izņēmu telefonu, atvēru vietējo tērzētavu “Dzirdēts Pūpolciemā” (es tur iestājos vēl esot pilsētā). Uzrakstīju: “Nepieciešams motobloka operators. Steidzami. Samaksa: 10 eiro un pudele ekskluzīva brūnā ( zinādama jau paņēmu līdzi)”.
Pēc desmit minūtēm pie vārtiņiem klabēja motobloks, to vadīja vietējais tēvocis Viesturs. Skaidrā (pagaidām), jūrnieka kreklā un gatavs varoņdarbiem dārgās samaksas dēļ, kuru minēju augstāk.
— Roc, Viestur! — es komandēju, ar manikirētu pirkstu norādot uz darba fronti. — Dziļums 20 centimetri.
Tēvocis Viesturs pamāja un iedarbināja mašīnu. Motobloks rūca, zeme lidoja uz visām pusēm. Pēc stundas dārzs bija ideāli uzarts, nezāles samaltas putekļos. Zeme kļuva pūkaina kā dūnas. Tēvocis Viesturs, saņēmis honorāru un kāroto, aizbrauca laimīgs, apsolot: “ja ko vajag, sauc, saimniece”.
Es uztaisīju selfiju uz melnās zemes fona, aizsūtīju Artūram. “Mīļais, visu izdarīju, mamma ir sajūsmā. Mēs esam tik malači.”
Artūrs atsūtīja emodži ar izbolītām acīm. “Pati, stundas laikā? Tu taču lāpstu rokās turēt neproti.”
“Protams! Efektīvs laika menedžments. Es vienkārši atradu labāku pieeju.”
Iegāju mājā, vīramāte dzēra tēju, mērcējot baranku, un izbaudīja manu gaidāmo sakāvi.
— Nu ko, piekusis, pilsētniece? Rokas sāp?
— Gatavs, mamma. — es staroju. — Pieņemiet darbu.
Viņa padzēra tēju, izskrēja uz lieveņa. Ieraudzīja melno, līdzeno lauku.
— Kā? Ar ko? Tu taču… tev rokas kā sērkociņi.
— Ārpakalpojums, mamma. Pilnvaru deleģēšana, vienkāršā valodā runājot — es nolīgu speciālistu.
— Ko? Viesturu? Tu viņam naudu iedevi?
— Ne tikai naudu, arī labu dzērienu, viņš strādāja kā zvērs. Toties mēs ar jums ietaupījām kaudzi laika. Tagad mēs varam nodarboties ar pašattīstību. Iesim, es jums lejupielādēju kursu “Joga tiem, kam pāri…”. Klājiet paklājiņu.
Vīramāte saķēra galvu.
— Tu… tu… Ej prom. Es pati darīšu.
— Nē, nē, Artūrs lika man palīdzēt. Mums jābūt stiprām.
Vīramāte nolēma to tā neatstāt.
Nūjošana un zefīrs: Ciema boikota gāšana
Nākamajā dienā es aizgāju uz vietējo veikalu pēc minerālūdens. Pārdevēja, apaļīga sieviete ar augstu frizūru, skatījās uz mani kā vilks.
— Ūdens nav, beidzās.
— Kā beidzās? Re, kur stāv, pilns plaukts.
— Tas ir savējiem, bet pilsētniekiem nav, un maizes arī nav, ej prom no šejienes.
Es izgāju ārā, pie veikala sēdēja trīs tantiņas, vīramātes draudzenes. Viņas apklusa, kad es gāju garām, un tad es dzirdēju čukstus:
— Re, aizgāja, asti groza… Gaida saka, viņa pavisam viņu no pasaules noēd… Strādāt negrib, ar naudu mētājas… Ragana, piedod Dievs.
Skaidrs, sieviešu padome, vīramāte sakūdījusi pret mani visu ciemu. Es atgriezos mājās, Gaida sēdēja ar uzvarētājas izteiksmi.
— Ko, nepārdeva ūdeni? Gadās, šeit tev nav pilsēta, šeit cilvēki dzīvo.
— Labi, es sapratu.
Izņēmu telefonu, pasūtīju pārtikas piegādi no pilsētas (jā, dārgi, bet princips dārgāks).
Bet nākamajā dienā es izgāju uz ielas sporta tērpā un ar nūjošanas nūjām. Tantiņas sēdēja uz soliņa.
— Labrīt, dāmas! — es mundri uzsaucu. — Es te lūk ar sportu nodarbojos. Nūjošana. Ļoti noderīgi locītavām. Gaida jau sāka, uzreiz pārgāja.
Tantiņas saskatījās. Tā ir “sāpīgais jautājums” visām.
— Un ko, palīdz? — pajautāja viena, pati ziņkārīgākā (Antras tante).
— Vēl kā. Un vēl es vadu meistarklasi, bez maksas. Un speciālu tēju vāru, gribat?
Pēc pusstundas trīs tantiņas, aizmirstot par boikotu, soļoja man nopakaļ pa ielu ar slēpju nūjām (es atradu vecās šķūnī), es mācīju viņām tehniku. Pēc tam mēs dzērām tēju pie mums uz verandas, cienāju viņas ar zefīru bez cukura.
— Ak, cik laba meitene! — teica Antras tante, košļājot zefīru. — Bet Gaida sameloja. Teica — čūska.
Gaida iznāca uz verandas un ieraudzīja šo skatu. Viņas draudzenes dzēra tēju un slavēja manu zefīru.
— Ko jūs te? — viņa uzrēca.
— Tu, Gaida, netrokšņo, — viņu apklusināja Antras tante. — Ance saka pareizi, man celis pārstāja.
Vīramāte saprata, ka zaudē autoritāti. Pēc nedēļas vīramāte deva jaunu uznācienu.
No slaucējas par modeli: Konkurentes neitralizēšana
Vakarā pie mums ciemos atnāca meitene, puķainā kleitā. Lelde-slaucēja, Artūra bijusī skolas mīlestība.
— Ak, Gaida, labdien. — viņa čivināja. — Es te svaigu pieniņu atnesu.
— Nāc iekšā, Lelde, nāc. — smaidā atplauka vīramāte. — Re, skaties, kāda tu skaistule. Ne tā kā dažas… Artūrs tevi bieži atceras. Saka, eh, kādu saimniecisku meiteni palaidu garām.
Viņa paskatījās uz mani, tas bija tiešs mājiens. Sak, skaties, ko tu nomainīji, un zini savu vietu. Es paskatījos uz Leldi: simpātiska, bet nekopta, uzacis-dieziņi, manikīrs nodrupis.
— Labdien, Lelde. — es izgāju uz priekšu. — Esmu Ance, Artūra sieva.
Lelde samulsa.
— Labdien…
— Paklausieties, Lelde, jums ir satriecoša faktūra. — es apgāju viņai apkārt. — Tips “Latvju skaistule” Bet šī kleitas krāsa jūs padara vienkāršāku. Un uzacis… kurš jums taisīja uzacis?
— Pati…
— Gaida, vai drīkstu Leldi nozagt uz stundu?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
